Par ko diskutēsim rīt?

Sekojot līdzi publiskajā telpā un speciālistu aprindās notiekošai diskusijai par augstākās izglītības jautājumiem, rodas dīvaina sajūta. Dzīvojam divdesmit gadus neatkarīgā valstī, piedalāmies reģionālajās un pasaules norisēs, lepojamies ar dalību starptautiskajā izglītības un pētniecības tīklā. Taču tā vien šķiet, ka pašmāju debates nespēj pārvarēt samaitājušās skaņu plates atkārtojošos ritmu – nauda, kvalitāte, nauda, kvalitāte, nauda kvalitāte, ... Tikai naudas vienmēr par maz, bet ar kvalitāti viss kārtībā. Pēdējās nedēļās gan parādījusies jauna tēma – augstskolu apvienošana. Vai pareizāk sakot – neapvienošana un dzīvošana pa vecam. Vai tiešām tie ir temati, kuri aktuāli Eiropas izglītības un pētniecības telpā? Gan jā, gan nē. Vēlos akcentēt dažas tendences, kurām būtu vērts pievērst uzmanību un pārdomāt to ietekmi uz Latviju vidējā termiņā.

Viena no pasaules debatēm par augstākās izglītības tēmām ir saistīta ar universitāšu lomu nākotnē. Universitātēm 21. gadsimtā jāspēj pildīt vairākas funkcijas – jākļūst par zināšanu radīšanas, uzkrāšanas un zināšanu pārdales vietu. Jo dinamiskāka augstskola zināšanu jomā, jo lielāka pievilcība talantiem no visas pasaules tajā darboties. Nākotnes panākumi vērtējami ar piesaistīto ārvalstu studentu skaitu. Tādēļ apmācība angļu valodā ir nevis modes lieta, bet konkurētspējas palielināšanas nepieciešams līdzeklis. ASV un Lielbritānijas augstskolu atrašanās reitingu galvgalī ir saistīta ar talantu no visas pasaules iekļaušanu studijās un pētniecībā. Mūsdienīga universitāte piesaista investīcijas, nevis sponsorus, un kļūst par valsts ekonomikas sastāvdaļu, attīstības un izaugsmes nodrošinātāju. Kāpēc šīs „spārnotās” frāzes? Tādēļ, ka jautājums ir galu galā ir vienkāršs - cik Latvijas augstskolas atbilst šīm pazīmēm?

Latvijas Universitāte pasaules reitingos atrodas godpilnajā 1000. vietā. Skaidrojums tiek meklēts nepietiekamo publikāciju skaita ziņā. Vakar patiešām augstskolu panākumus varēja mērīt ar šo vienkārši izkalkulējamo kritēriju, bet rīt panākumus vērtēs pēc citiem rādītājiem. Varbūt būtu produktīvāk vērst uzmanību uz to, kāda būs nākotnes vērtējumu skala? Viens no rādītājiem būs izcilība, kuru vērtēs ar kompleksākas skalas palīdzību – ārvalstu studentu skaits augstskolā, līdzdalība starptautiskos projektos, piesaistītās privātās investīcijas, spēja īstenot starpdisciplinārus pētījumus, atvērtība jauninājumiem un zināšanu pieejamība ikvienam sabiedrības pārstāvim jebkādā vecumā, ieguldījums valsts tautsaimniecībā un reģionālā attīstībā. Publikācijas starptautiskajos izdevumos joprojām būs viens no izcilības rādītājiem, bet, pieaugot iespējai izmantot modernos informācijas iegūšanas un izplatīšanas kanālus, rodas nepieciešamība pēc operatīvas ideju un domu apmaiņas, ko nevar nodrošināt ar žurnālu un grāmatu palīdzību. Harvarda Universitātes studenti ir uzsākuši cīņu pret šauri specializētu un dārgu izdevumu  monopola tiesībām uz viņu profesoru radītajām zināšanām, par kurām maksā studenti un viņu vecāki, nevis šaurs un noslēgts interesentu pulciņš. Studenti uzskata, ka profesoru rakstiem jābūt publicētiem visu pirms visiem pieejamā augstskolas mājas lapā.

Eiropas partneri jau ir sākuši aktīvu universitāšu modernizācijas procesu. Kas šajā procesā ir svarīgākais? Neticēsiet! Augstskolu apvienošana. Kāpēc to dara bagātās Dānija, Somija un citas valstis? Tādēļ, ka jau vairākus gadus ES notiek virzība uz finansējuma palielinājumu zinātnei, bet uzsvaru liekot uz lielajiem projektiem. Ja universitāte būs pierādījusi spēju piesaistīt publisko un privāto finansējumu, attīstījusi spēju pārvaldīt liela apjoma projektus, piederību nopietniem partneriem un ietekmi uz ekonomiku, valsts pārvaldi un sabiedrību kopumā, jo lielākas izredzes kļūt bagātākiem un konkurētspējīgākiem. Zinātne mūsu dienās ir gan dārgs, gan darba ietilpīgs prieks. Tādēļ vienīgā izeja ir apvienošanās, kā labākais ne tikai izdzīvošanas, bet attīstības prieks. Latvijas augstskolas šodien uzrāda ļoti nevienmērīgu situāciju zinātnes jomā. Piemēram, visās valsts finansētās augstskolās ir 2615 cilvēku, kuri nodarbojas ar pētniecību. Visās privātajās augstskolās kopā – 80. Kā var nodrošināt izglītības kvalitāti mācībspēki, ja savā ikdienā nenodarbojas ar zinātnisko darbību? Arī valsts augstskolās situācija nav vienmērīga. LU, RTU, LLU, DU un RSU kopā ir 2274 no 2615, bet pārējās 341. Vismazākais pētniecībā nodarbinātu cilvēku skaits ir Rīgas Ekonomiskajā augstskolā – 6, Banku augstskolā – 12, Vidzemes augstskolā 13.  Diez vai šie ļoti talantīgie, bet skaitā daži zinātnieki būs spējīgi kļūt par augstskolas virzītājiem arvien pieaugošās konkurences un ierobežoto finanšu resursu pieejamības laikmetā.

Zinātnes un izglītības pārvaldība ir nākamā panākumu atslēga. Augstskolas lepojas ar savu autonomiju, kā intelektuālās brīvības simbolu. Patiesi, neviens neapšauba akadēmiskās brīvības svētumu. Tomēr jau šodien, pareizāk sakot jau vakar, bija jādomā par vairāku līmeņu pārvaldības savstarpējās mijiedarbības radītajiem pozitīvajiem efektiem. Ja nedarbojas kāds no līmeņiem, tad uz kvalitāti un konkurētspēju varam necerēt. Pirmais pārvaldības līmenis ir augstskolas iekšējā pārvaldība, kas Latvijā ir bēdu ieleja un atsevišķa raksta un pārdomu vērta. Ne velti daudzas universitātes pasaulē atsakās no ‘savējo’ ievēlēšanas augstākajos posteņos, lai panāktu dinamiskākas pārmaiņas. Administratīvo un finanšu departamentu augstākajos posteņos tiek apstiprināti izcilas raudzes biznesa un finanšu vadības speciālisti no privātā sektora, kas pierādījuši prasmes piesaistīt investīcijas un tās pārvaldīt. Otrs pārvaldības līmenis ir nacionālais. Izglītības un zinātnes ministrijas iesaiste augstskolu un zinātnes pārvaldībā ir visnotaļ vāja. Tikai viens piemērs – Ministrijas un tās aģentūru rokās ir gana spēcīgas sviras, lai nodrošinātu izglītības kvalitāti, mazinātu līdzīgu programmu dublēšanos un nodrošinātu programmu atbilstību tirgus prasībām. Studiju programmu licencēšanai var uzlikt daudz augstāku prasību latiņu. Akreditējot programmas raudzīties, cik tajā darbojas pilna laika slodzē nodarbinātie pasniedzēji ar doktora grādiem. Maģistra līmeņa programmu mūsu valstī, kuras vada lektori bez grādiem, nav retums. Pirms neakreditēt tādu programmu, kā „Floristika”, varbūt nevajadzēja tai izsniegt licenci? Trešais līmenis ir saistīts ar pārvaldības jautājumiem Eiropas līmenī. Neraugoties uz to, ka Latvijai ir liela interese par ES finansējuma piesaisti zinātnei, tās balss nav īpaši dzirdama diskusijās par Eiropas pētniecības telpas izveides mērķiem un gaitu.

Paralēli notiekošai diskusijai par nepietiekamo finansējumu augstākajai izglītībai, gribētos mudināt izteikties par attīstības virzieniem pēc krīzes laikā. Citējot klasiķus: „Naudas nav un nebūs!” Bet varbūt varam jau šodien domāt par to, ko var izdarīt jau šodien uz bez naudas.
 
 

Tribīne