LAT | ENG
Dzīve LU SZF

Vai daži cilvēki ir vērtīgāki par citiem?

Ance Kristāla un Agnese Zīle, LU SZF Socioloģijas maģistra programmas studentes
01.11.2018.

Šāds jautājums ne reizi vien tika uzdots 25.oktobrī Kaņepes Kultūras centrā, kur norisinājās pirmais no trim tematiskajiem vakariem "Pārsteidzoši stāsti par cilvēkiem blakus – stigma cietumnieks".

 

Šoreiz stāsts ir par Sergeju – jaunu vīrieti, kurš kādu laiku pavadījis ieslodzījumā. Stāstnieks, Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle (režisors Viesturs Roziņš) lieliski ļauj līdzdzīvot Sergeja pieredzei. 

 

Šķietami viss sācies bērnībā: “Standarta bērnība tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja PSRS laikos, bet attiecības ar tēvu nebija vienkāršas…bet formāli, no malas, izskatās, ka viss ir labi.” Sergejs domā, ka līdz kādiem 30 gadiem dzīvojis vienkārši, nekad nav paticis sarežģīt sev dzīvi:“Konflikts – nafig, kaut kādas problēmas – nafig, ja tur, es kaut ko tur… ar meiteni kaut kā neiet – nafig. Intereses bija vienas – lietot, vai lietot, vai tusēt, lai nejustu…, lai ietu uz mājām ar tādu ilūziju, mieru.”Tiklīdz radās problēmas vai neskaidrības, Sergejs devās tālāk – pie nākamās kompānijas.

 

Ieslodzījumā Sergejs nokļuva par narkotikām un huligānismu, tomēr šo ieslodzījuma pieredzi uzskata par pagrieziena punktu: “Es domāju, ka 100% es būtu norāvies bez cietuma. Kaut ko es tur pamēģināju tādu, ka … cita dzīves garša. Es citādāk redzu tagad.” Izklausās, ka Sergeja pieredze ieslodzījumā bijusi tīri laba“Mums bija ļoti laba kamera, ar labu reputāciju. Tāpēc mums bija bonusi – futbola spēles, sporta zāles, kuras mēs varējām apmeklēt un psihologi, un nodarbības.”Tomēr pēdējās 44 ieslodzījuma dienas Sergejs pavadīja vientulībā, atsevišķā kamerā: “Es neko neredzēju, tikai durvis un caur logu – sienu.”

 

Pēc ieslodzījuma Sergejs devās pie ikonas un pateicās Dievam par brīvību. Pašreiz viņš skaidri apzinās, ka ir pārvilcis svītru pagātnei un nekad vairs tajā neatgriezīsies. Līdztekus viņš studē psiholoģiju -“Man ir svarīgi to saprast. Ja es to sapratīšu, tad es varēšu padalīties ar citiem, kam tādas pašas problēmas.”

 

Pēc stāsta Rīgas sociālā dienesta sociālā darbiniece Oksana Krastiņa, garīdznieks un filozofijas doktorants Jānis Meļņikovs un sociālantropologs, sociālās ekonomikas pētnieks Andris Šuvajevs, socioloģe Baiba Bela (moderatore) un brīvprātīgais cietuma kapelāns, un Svētā Lūkas atbalsta biedrības vadītājs Mārtiņš Krūklis (moderators) dalās pārdomās par stāstu un ieslodzīto vietu mūsdienu sabiedrībā.

 

 

Diskusijai pievienojas arī psiholoģijas students Sergejs, kurš ir arī stāsta varonis un atzīst, ka stāstā lieliski redzama bērnības pieredzes nozīme cilvēka tālākajā attīstībā. Ja viņa bērnība būtu citāda, iespējams, viņš nekad nebūtu nonācis ieslodzījumā. Sergeja stāsts pārējos diskusijas dalībniekus mudina secināt, ka šoreiz ieslodzījums ir bijis kā glābiņš.

 

Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši, jo skaitļi ir satraucoši, proti, tikai mazāk kā puse ieslodzīto cietumā nonākuši pirmo reizi, pārējie ieslodzījumā jau ir pabijuši. Ik gadu aptuveni 55 miljoni eurotie atvēlēti cietumu sistēmas, ieslodzīto uzturēšanai. Neviļus rodas pragmatisks jautājums, vai tiek darīts viss, lai nodrošinātu, ka cilvēks, kurš bijis ieslodzījumā, tur vairs neatgriežas. Dalībnieki dalās savos pieredzes stāstos un atgādina, ka, piemēram, sociālais darbinieks nav panaceja un nevarēs atrisināt visas problēmas. Ir jābūt vēlmei palīdzēt sev pašam.

 

Vienlaikus daudz ieslodzīto ir zaudējušo mājvietu, darbu vai kontaktus ar ģimeni. Daļa ir pazaudējuši tādas ikdienišķas prasmes kā laika un darbu plānošana, par ko lielais vairums no mums pat neaizdomājas. Sistēma cilvēkiem nepalīdz un organizāciju pārstāvji atzīst, ka pirmās dienas pēc ieslodzījuma daudzi cilvēki dzīvo kā dzīvnieki - uz ielas, bez mājām, bez ēdiena.

 

Tomēr pragmatisko diskusiju par sistēmas trūkumiem maina jautājumi: “Vai bērns ir vērtība”, “Vai daži cilvēki ir vērtīgāki par citiem?”, “Kur šajā visā diskusijā paliek cilvēkmīlestība?”. Kāda atbilde ir precīza – mūsu sabiedrībā ir vērtīgāki bērni un nevērtīgāki bērni. Sanāk – daži cilvēki ir vērtīgāki un pelnījuši vairāk, citi, nē…

 

Darbs ar ieslodzītajiem nav iespējams bez spējas saredzēt katrā cilvēkā vērtību. Lai mainītu pašreizējo situāciju, ir nepieciešama sakārtota sistēma un izpratne, ka cilvēks ir vērtība.