Akadēmiskais centrs
2022. gada 13. jūlijā 66 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas Universitātes asociētais profesors Viktors Freibergs. Gandrīz pusgadsimtu viņš bija saistīts ar Latvijas Universitāti – gan kā students un aspirants, gan arī kā Svešvalodu fakultātes, Moderno valodu fakultātes un Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) pasniedzējs. Vairāku gadu desmitu ilgumā Viktors Freibergs bija viens no studentu iemīļotākajiem un godātākajiem pasniedzējiem. Viņa studentu skaits mērāms vairākos tūkstošos, vairākiem simtiem studentu Viktors Freibergs bijis arī kursa, bakalaura un maģistra darba vadītājs. Par viņu sakāms: “pasniedzējs – leģenda”.
Viktors Freibergs dzimis Madonā 1955. gada 28. septembrī, tur aizritēja arī viņa bērnība. 1974. gadā Viktors absolvēja Rīgas 49. vidusskolu. Lai gan jaunieti jau skolas gados visvairāk interesēja literatūra, kino un valodas, vidusskolā viņš mācījās ķīmijas novirziena klasē. No 1974. gada līdz 1979. gadam Viktors Freibergs studēja Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, apgūstot angļu filoloģiju. Viņš bija arī aizrautīgs kinozinātnieces Valentīnas Freimanes kinolektoriju klausītājs. Viktors augstu vērtēja ne tikai lektores dziļās zināšanas par filmām, bet arī spēja radīt kino burvības sajūtu, pārliecību, ka kino pats par sevi ir vesela brīnuma, vilinājuma, maģiskuma un suģestijas pasaule. Viktors bija arī daudzu Valentīnas Freimanes kinolektorijos rādīto filmu tulks.
Pēc Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes absolventa diploma iegūšanas Viktors Freibergs vēl neaizvēra Latvijas Universitātes durvis, bet gan turpināja studijas aspirantūrā tās pašas fakultātes Aizrobežu literatūras katedrā. Zinātņu kandidāta disertāciju “Džona Faulza (John Fowles) daiļrades ceļš” viņš aizstāvēja Maskavas Valsts universitātē. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas disertācija 1992. gadā tika nostrificēta, un Viktoram Freibergam tika piešķirts filoloģijas doktora grāds (Dr. philol.).
1981. gada februāra beigās Viktors Freibergs sāka strādāt par pasniedzēju Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. 1986. gadā viņš tika ievēlēts par docentu, bet 1999. gadā par asociēto profesoru. Viktors Freibergs pildījis arī Angļu filoloģijas katedras vadītāja un Moderno valodu fakultātes prodekāna amata pienākumus. Moderno valodu fakultātē docēto studiju kursu sarakstā ir “Angļu vēsturiskais romāns”, “Filmu tulkošana”, “Ievads kino un teksta semiotikā”, “Ievads literatūrā”, “Kino un teksta semiotika”, “Literatūras teorija izcilāko teorētiķu skatījumā”, “Mūsdienu britu dzeja”, “Mūsdienu britu romāns: 20. gs. 80.–90. gadi”, “No modernisma līdz postmodernismam”, “Realitātes (re)konstrukcija kino”, “Specializēto tekstu tulkošana no angļu/vācu valodas latviešu valodā”, “Teksta un kino semiotika” un “Tekstoloģija”.
2009. gadā par Viktora Freiberga pamatdarba vietu kļuva Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa, kuras studentiem jau kopš fakultātes dibināšanas 2000. gadā viņš bija lasījis kino un semiotikai veltītas lekcijas. Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmas studentiem Viktors Freibergs docēja studiju kursus “Vizuālā komunikācija kino naratīvā”, “Kino un jaunie mediji”, “Kinematogrāfiskā vēstījuma stratēģija Džima Džārmuša un Pītera Grīneveja filmās” un “Komunikācija un semiotika”, bet maģistra studiju programmas studentiem – “Kino tēlu ģenealoģija” un “Semiotika”. Lasījis lekcijas par kino un semiotiku arī Tartu Universitātē, Starptautiskajā Baltijas Kino un mediju skolā Tallinā, Viļņas Universitātē un citās augstskolās. Viņš piedalījās arī LU komunikācijas zinātnes doktora studiju programmas īstenošanā, vadot promocijas darbus un piedaloties promocijas eksāmenu komisijas darbā. Viktors Freibergs arī no 2015. līdz 2021. gadam bija Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, no 2015. līdz 2018. gadam – bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne” direktors, viņš ilgstoši darbojās arī SZF Domē, studiju virziena “Informācijas un komunikācijas zinātnes” padomē, kā arī Sociālo un politisko pētījumu institūta padomē. Latvijas Universitāte Viktora Freiberga darbu ir novērtējusi ar vairākiem Rektora Atzinības rakstiem un Pateicībām.
Kino izzināšana, patiesi augstvērtīga un laba kino popularizēšana bija Viktora Freiberga darbības galvenais lauks. Neapšaubāmi, viņš pieder pie Latvijas 21. gadsimta viedākajiem kino pētniekiem un kritiķiem. Viktora Freiberga kinoapceres var lasīt žurnālā “Rīgas Laiks” un “Kino Raksti”, laikrakstā “Diena”, kultūras portālos “Satori” un “Punctum”. Atziņās par kino un labu filmu ieteikumos viņš ir dalījies daudzajās intervijās žurnāliem “IR”, “Santa”, “Ieva”, “Rīgas Laiks”, “SestDiena”, “Pastaiga” u.c., kā arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas raidījumos. Viktors Freibergs kaut kādā mērā turpināja Valentīnas Freimanes kinolektoriju tradīciju un kino jomas interesentus iepazīstināja ar kino teoriju un vēsturi daudzās publiskajās lekcijas, kas notikušas kinoteātros “K.Suns”, “Splendid Palace”, “Kino Bize” un citviet. Bijis arī Rīgas Starptautiskajā kino festivāla (2018) vieskurators, Latvijas Nacionālā kino centra eksperts, “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” (2017–2018) žūrijas loceklis un un piedalījies ļoti daudzos citos pasākumos.
Savas daudzkrāsainās attiecības ar kino Viktors Freibergs ir pārvērtis divās absolūti lieliskās, intelektuāli un cilvēciski spožās grāmatās “Kinomāna slimības vēsture” (2019) un “Viktora otrā grāmata” (2021). Pirmajā no tām (kā arī vairākās intervijās) Viktors sāka publiski risināt sadzīvošanas ar smagu un nāvējošu slimību tēmu, atzīstot, ka viņa paša dzīve jau vairākus gadus ir cīņa par iespēju dzīvot. Tā ir nemitīga sevis pārvarēšana, disciplinēšana, baiļu apmānīšana un pieveikšana, nerimtīga dzīvotgriba un optimisms ar kārtīgu pašironijas devu.
Viktors Freibergs par grāmatu “Kinomāna slimības vēsture” saņēma prestižo Dzintara Soduma balvu (2020). Viens no tās žūrijas komisijas locekļiem, rakstnieks Roalds Dobrovenskis atzina: “Neatceros citu tekstu, kurš tik pārliecinoši, taustāmi paradītu: cilvēku radīta māksla, šajā gadījumā kinomāksla, kļuvusi jau par "otro dabu", par mūsu būtnes, mūsu pašu neatņemamo daļu. Freiberga grāmata ideāli atbilst Soduma balvas priekšnoteikumiem. Tās novitātes iet tik tālu, ka šis darbs, šķiet, neietilpst nevienā pazīstama žanra rāmjos. (Bez visa cita šeit mēs atrodam veselu smalku asociāciju skolu). Autora personīgā drāma, cik tas neliktos savādi, neatstāj drūmu iespaidu, – visu pārspēj talanta radošais spēks. Atzīmēšu vēl, ka grāmatā nav nekā no provinciālas pazemības, ar kuru nereti grēko latvieši. Viktors Freibergs absolūti brīvi jūtas pasaules mākslas plašumos.” Jā, tam var pilnībā piekrist. Viktors Freibergs bija pasaules kultūras pilsonis. Izdošanai ir sagatavots arī Viktora Freiberga trešās grāmatas manuskripts.
Viktora tuvākie cilvēki ir meita Linda un mazmeita Lea, kuras bija kopā ar viņu dzīves pēdējos smagajos mēnešos. Viktors viņām bija solījis turēties pretim savam liktenim vismaz tik ilgi, kamēr mazmeita Lea pabeigs vidusskolu un izvēlēsies augstskolu, kur studēt. Šis solījums tika piepildīts.
Asociētajam profesoram Viktoram Freibergam piemita ne tikai izcils intelekts, bet arī fantastiska humora izjūta. Viņš lieliski pārzināja pasaules kino un literatūru, dāsni dalījās savu zināšanu bagātībā, bija izcils pasniedzējs, sarunu biedrs un kolēģis. Mums viņa vienmēr trūks…
Dziļa līdzjūtība tuviniekiem, draugiem un studentiem, pateicība, piemiņa un lai gaišs ceļš mūžībā!
LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa
Kolēģi un studenti par asociēto profesoru Viktoru Freibergu
Gustavs Terzens: “Viktors Freibergs vienmēr spēja aizraut ar savām lekcijām. Varbūt tāpēc, ka viņa stāstos pazuda robežšķirtne starp studentu un pasniedzēju. Varbūt tāpēc, ka viņa izsmalcinātā un ironijas pilnā humora izjūta nekad nešķērsoja bīstamo cinisma robežu. Viņa plašais un neizsmeļamais inteliģences avots ļāva uzpildīties ne tikai ar akadēmiskām gudrībām, bet atrast tajās cilvēcīgo, īsto, patieso. Ar Viktoru vienmēr varēja runāt kā ar cilvēku, vienalga – fakultātē vai kafejnīcā, pieņemšanā vai pirms filmas seansa. Gaišs prāts un skaista dvēsele. Paldies, pasniedzēj! Esam lepni, ka daļu ceļa esam gājuši kopā!”
Aija Rozenšteine: “Viktors spēja apburt. Atceros pirmo reizi, kad izdzirdēju viņa balsi auditorijā. Jā, absolūts mulsums, jo tā bija balss, kura dziļi iespiedusies atmiņā.
Vairums manu mīļāko filmu un manu atklājumu pasaules kino vēsturē ir nesaraujami saistīti ar Viktora Freiberga balsi, jo viņš bija tas, kurš tulkoja.
Protams, vēlāk, kad klausījos Viktora lekcijas, šo ainu papildināja gan viņa zināšanas par kino, gan spēja ar tām dalīties ļoti saistošos veidos.
Esmu pateicīga liktenim, jo man bija tā laime dzirdēt, redzēt Viktoru Freibergu un sarunāties ar viņu. Man jau tagad viņa pietrūkst.
Paldies, Viktor, par to, ka biji un biji tāds, kāds biji!”
Elza Lāma: “Tas ir neiespējami runāt par Viktoru Freibergu pagātnes izteiksmē, tādēļ es runāšu tagadnē, jo, lai cik banāli tas izklausītos, es par viņu domāšu katru reizi, kad skatīšos kādu lielisku filmu, ko viņš ir ieteicis, vai viesošos kino, lai patvertos no realitātes, vai pāršķirstīšu viņa lieliskās grāmatas, vai vienkārši – būšu fakultātē, zaļajā gaitenī 4. stāvā, kas vakaros tinas tumsā un, kā viņš vienmēr teicis – šķiet, glabā kādu noslēpumu. Lai gan viņa ieguldījums kino pētniecībā ir neatsverams un viņam Latvijā nav līdzīgu, es gribu izcelt citas vērtības – sirdssiltumu un melno humoru, un to patieso ieinteresētību, uzklausot kāda viedokli. Es sajutu un novērtēju viņa atbalstu gan bakalaura, gan maģistra studiju laikā, gan arī sperot pirmos soļus doktorantūrā. Pēdējo reizi viņa lekcijā attālināti pabiju pavasarī – un arī pēc visiem gadiem, apmeklētajiem kinolektorijiem un sarunām, ikkatru vārdu, kadru, vai lirisko atkāpi tvēru ar patiesu interesi, jo klausīties Viktorā Freibergā nekad neapnīk.”
Roberts Vīksne: “Viens no mūsu nodaļas pamatiem, leģenda, savas jomas izcilība vairs nav ar mums... Viktora dzīves pēdējā septembrī filmējām interviju ar viņu par mūsu fakultāti. Kā kino pētniekam uzdevu viņam jautājumu: “Kādu mākslas filmu varētu uzņemt par mūsu fakultāti?” Viņa vīzija bija, ka tā būtu šausmu filma ar erotikas elementiem. Kopā ar studentiem šo viņa ideju arī ekranizējām, kur galveno lomu spēlēja pats Viktors. Zinot to, ka viņš ir kino kritiķis, es satraucos, vai nebūs galīgi garām, bet viņš atbildēja: “Lieliski, pārsmējos un zombiju balsis bija meistarīgas.” Viņš un viņa inteliģentais, bieži vien arī melnais humors man ļoti pietrūks.”
Zane Radzobe: “Viktors savā profesionālajā dzīvē ir izdarījis daudz – divas grāmatas, neskaitāmi raksti par kino, lekcijas, tulkošana un darbs Latvijas Universitātē. Viņš bijis viespasniedzējs Vilņas un Tartu Universitātēs, ar lekcijām viesojies Latvijas Mākslas akadēmijā, bijis kurators Rīgas starptautiskajā kino festivālā, regulāri uzstājās kinolektorijos jauniešiem, stāstot par kino žanriem un klasiķiem, saņēmis Soduma balvu literatūrā, bijis ilggadīgs LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, un vēl, un vēl…
Par Viktoru ir grūti rakstīt lietišķi. Viens no vadošajiem kino un semiotikas speciālistiem Latvijā, inteliģents ar lielo “I”, erudīts pētnieks un spožs pasniedzējs, viņš tomēr allaž bija kas vairāk. Viņa pašironiskā, ne ar ko nesajaucamā humora izjūta allaž bija saistīta ar labsirdīgu skatu uz dzīvi, viņa erudīcija klausītājus pietuvināja, ne atsvešināja. Kā kolēģis un pasniedzējs viņš bija ne tikai cienīts, bet sirsnīgi mīlēts.”
Daira Āboliņa-Ilješāne: "Viktors Freibergs bija akadēmiski domājošs zinātnieks-zvaigzne. Viktors Freibergs katrai domai un katram filmas kadram spēja atrast dziļuma dimensiju, un prata šajā kino zīmju labirintā ievilināt gan savus vairāku paaudžu studentus, gan diskutēt ar zinātniekiem ar tādu azartisku intelektuālismu, ka tas līdzzinājās prāta bohēmai. Viņa asais prāts, neatkārtojami analītiski racionāls domas gājiens, ietvēra pasaules kultūras kontekstus tik viegli un plaši, gan runājot par kino daudzslāņainību, gan kino kā vienu no lielajām mākslām ar savu vizuālo semiotiku un naratīviem. Britu melnais humors ar īpašu latvisku rezignējumu bija angļu valodas filologa Viktora Freiberga stila zīme. Lai dzirdētu viņa it kā klusināto, bet ironiski piesātināto vēstījumu, cilvēki nāca uz viņa lekcijām Latvijas Universitātē un meklēja tikšanos ar viņa personību visos iespējamos formātos. Tagad mums paliek satikšanās filmu dimensijās un atmiņu failos."
Sandis Sauka: "Esmu priecīgs un pateicīgs, ka sastapu Viktoru Freibergu savā dzīves ceļā. Iepazinu viņu kā lielisku lektoru, aizrautīgu stāstnieku, rakstītā vārda kaldinātāju un cilvēku. Visa viņa būtība izstaro mīlestību pret kino, viņa aizrautība iemāca mīlēt un saprast kino arī citiem, to visu pavada viņa oriģinālais, smalkais un nereti pašironiskais humors. Tāds viņš pats man paliks atmiņā – “Kino un humors”. V. Freibergs bija viens no būtiskajiem iemesliem turpināt studijas maģistrantūra: iespēja tikties un runāt par nozīmēm un kino, vēlie studiju vakari Lomonosova/Lauvas ielā, brauciens uz centru kopā ar mūsu mazo kursu.
Tāds nu ir tas egoistiskais skatījums uz to, kas tiek mums, palicējiem. Viktors ir uzvarētājs. Ne jau par vārda nozīmi ir runa, bet gan, ko pats vārda nēsātājs tajā iemiesojis un pārvarējis: tik daudz studentu, pētījumu, kino lekciju, grāmatas, atmiņas.
Paldies pasniedzēj! Ceru, ka tur būs daudz laba kino, mūzikas un domu biedru!"
Uģis Olte: "Pirmo Viktora Freiberga tēlu manā apziņā uzbūra kādas kinematogrāfiskas ainiņas pārstāsts par to, kā viņš ieradies uz lekciju ar maisiņu, kurā bija maltās gaļas kilograms un metāla slēdzene. Īsts profesors, es nodomāju. Tāds pie kura gribētos studēt. Šī vēlme nezuda, tādēļ atgriezos SZF 39 gadu vecumā, pēc 15 gadu pauzes. Viktora lekcijas spēja teleportēt uz tādu pasauli, kurā, skatoties filmas, var ieraudzīt un izdomāt vairāk. Šis kalsnais vīrs, ņemot talkā brīnišķīgi tumšu un sausu angļu humoru, iemācīja, ka kino ir attēla spēka lauks, kurā runātam vārdam ir maza nozīme. Kaut pats bija angļu filoloģijas doktors, tātad - vārdu un valodas meistars, kurš bieži mēdza šarmanti "aizkomentēties" pats par sevis sacītā palīgteikumiem. Man viņš noteikti būs paliekošākais pasniedzējs. Es gribu skatīties kino tā, kā to darīja viņš. Žēl tikai, ka mūsu pēdējā saruna, mēnesi pirms Viktora izdzišanas, bija vairāk raidlugas žanram atbilstoša. Globālais sērgas haoss profesoru bija izolējis no sadzīviskām iespējām viņu satikt, tādēļ beidzamos 2 gadus sazinājāmies tikai pa telefonu. Beidzamajā sarunā teicu, ka man ir gods viņu pazīt un, lai sokas! To būs pagrūti nodrošināt - viņš atbildēja. Nu, lai sokas dotajos apstākļos - es papildināju. Šis palīgteikums viņam patika. Jo arī viņš pats dotajos apstākļos izdarīja neticami, neticami daudz. Lekcijā par Roja Andersona filmu "Tu, kas dzīvo" Freibergs stāstīja, ka šīs filmas nosaukums ir atsauce un Aīda valstības upi Lethe, kuru šķērsojot iestājas aizmirstība. Tevi vairs neviens neatminas! Esmu vairāk kā drošs, ka šīs upes krastus Viktoram neredzēt."
Svjatoslavs Kotovs: “Asociētais profesors, pasniedzējs, kino zinātnieks, šo sarakstu var turpināt un turpināt. Tomēr uzskatu, ka katram no mums Viktors nozīmēja kaut ko savējo un tik kopīgo visiem. Manis Viktors ir pasniedzējs ar Lielo burtu, kas iemācīja skatīties kino. Esmu pārliecināts, ka viņš ir palicis ar mums un dzīvos visās filmās, ko viņš mums ir rādījis. Es vienmēr apbrīnoju Viktora dvēseles mieru, kas valdīja viņā. Ar Viktoru vienmēr gribējās runāt par kino un ironizēt par ikdienas nelaimēm.
Viktor, mēs Jūs vienmēr atcerēsimies, jo Jūs un kino kļuvāt par sinonīmiem, par viena veseluma daļām, kas ir tik neatņemamas un tik ļoti saistītas.”
