Akadēmiskais centrs
14. maijā LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātnes maģistranti apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuvi un LU Filozofijas un socioloģijas institūtā, lai izzinātu projekta “Nacionālā mutvārdu vēsture” darbu. Šās vizītes mērķis bija iepazīties ar mutvārdu vēstures interviju un dzīvesstāstu krājumiem un iespējām tos papildināt un izmantot.
Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane un darbiniece Evita Feldentāle stāstīja par videointerviju krājumu, tā tapšanu un izmantošanas iespējām. Liela uzmanība tika veltīta intervēšanas praksei, intervijas sagatavošanai, īstenošanai, attiecībām ar intervējamo personu, ētikas un datu aizsardzības jautājumiem.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta projekta “Nacionālās mutvārdu vēsture” koordinatore Māra Zirnīte un pētniece Ginta Elksne raksturoja mutvārdu vēstures pētniecības sākumus un attīstību Latvijā. Īpaša vērība tika veltīta mutvārdu vēsturnieku pēdējos gados veiktajiem Latvijas iedzīvotāju etniskās daudzveidības un pieredzes pētījumiem un to publikācijām.
Komunikācijas zinātnes maģistrante Elīna Ģērmane stāsta: “Pasākumi Latvijas Okupācijas muzejā un LU Filozofijas un socioloģijas institūtā bija ļoti vērtīgi. Tie ļoti labi papildināja lekcijās apgūto teoriju par mutvārdu vēsturi, sniedzot plašāku ieskatu šīs pētījuma metodes pielietošanā. Bija interesanti dzirdēt pētnieku pieredzi par šīs metodes izmantošanu, kā arī uzzināt, kā praktiski tiek vākti, apkopoti un uzglabāti pētījumu dati. Tāpat bija interesanti uzzināt šīs metodes plašo lietojumu dažādu vēstures notikumu un cilvēku grupu izpētē. Saistoši šķita arī tas, ka šīs metodes gaitā iegūtos datus var izmantot ne tikai sociologi, bet arī citu nozaru pārstāvji, piemēram, valodnieki.” Evija Jaņeviča atzīst: “Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējums uzplaiksnīja manī dažādas emociju gammas. Gan pārdzīvojumus, sākoties skaudrajiem stāstiem par deportāciju, gan mierpilnu skatu uz dzīvi, raugoties uz klēpī karaliski sēdošo sunīti. Apmeklējot LU Filozofijas un socioloģijas institūtu, radās liels lepnums par cilvēkiem un to ieguldīto darbu projekta Nacionālās mutvārdu vēstures projekta ietvaros. Šāds ieguldījums ir svarīgs ne tikai Latvijai, bet cilvēcei kopumā. Izstāstīts dzīvesstāsts nenomirst, tas sevī līdzi nes tā laika smagumu, vērtības un gaismu.”
Anna Marta Rozenberga norāda: “Lekcija Okupācija muzejā un Nacionālo mutvārdu vēstures projektā man šķita noderīga, it īpaši, jo saistoša šķita pētījumu izstrāde vēsturisko notikumu perspektīvā. Prieks apzināties, ka ir tik liels darbs ieguldīts Latvijas pagātnes saglabāšanā caur tūkstošiem cilvēkstāstu. Protams, arī vērtīgi, ka studentiem ir pieejams tik liels apjoms materiālu, lai izstrādātu savus pētījumus un iespējams pat veidot sadarbību kopīgos projektos ar Okupācijas muzeju.” Zane Bērziņa dalās pārdomās: “Kaut arī esmu bijusi Okupācijas muzejā, nezināju, ka tajā glabājas tik liela bagātības – audiovizuālais krājums. Tā ir milzu bagātība, gan Latvijas vēsturei, gan pētniekiem, lai atklātu kaut ko jaunu un nepētītu. Arī viesošanās LU Filozofijas un socioloģijas institūtā bija ļoti interesanta. Uzzinājām vairāk par Nacionālās mutvārdu vēstures krājumu, par izdotajām grāmatām un pētījumiem, kas bija tuvi ikvienam. Arī man ir radi, kuri ar laivām bēga uz Zviedriju un tieši tas ieinteresēja vēl vairāk. Abas iestādes dara lielisku darbu, vācot un krājot dzīvesstāstus, atmiņas un stāstus!” “Lekcija jeb informatīvais stāstījums par audiovizuālajiem krājumiem likās ļoti interesants. Visvairāk ieinteresēja video liecības un dažādās lietas, ko var pētīt, uzzināt klausoties un vērojot cilvēkus stāstam par savu dzīvi. Bet sapratu, ka, lai veiktu šīs intervijas tam jābūt sirds lietai. Jo tas ir emocionāli grūts darbs,” piebilst Gerda Grobiņa.
Maģistrante Iveta Šķēle stāsta: “Kaut arī varēju iedomāties, ka Okupācijas muzejs un Nacionālo mutvārdu vēstures institūts pēta vēsturi caur intervijām, tomēr par to nebiju domājusi un zinājusi iepriekš. Man pašai ļoti interesē vēsture un pati labprāt iztaujāju savu vecmammu, tāpēc bija ļoti interesanti. Man vairāk interesētu šie stāsti. Šobrīd gan neredzu, ka varētu ar to nodarboties ka pētnieks. Paldies par iespēju un lielisko pieredzi.” Nikola Matjušenko atzīst: “Savā dzīvē es bieži uzdodu sev jautājumu – kāda ir cilvēka dzīves stāsta patiesā vērtība? Vai tāda ir? Šī tikšanās ar Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuvi un Nacionālās mutvārdu vēstures krājumu parādīja man cik svarīgi īstenībā ir krāt stāstus un pieredzes, apkopot, pētīt un analizēt. Viena cilvēka stāsts pētniecībā nevar skaitīties par uzticamo avotu, bet, ja tie ir tūkstoši cilvēku, kuru balsis oficiālajos dokumentos nefigurē un kuru viedokļi netika publiskoti, tas var mainīt vēstures uztveri globālajā mērogā. Pateicos par tikšanos un iespēju plašāk paskatīties uz dzīvi.”
